Strādāju par datortīkla administratoru vienā kantorī, regulāri sastopos ar lietotāju
stulbumu. Sodien atnāk pie manis viens tantuks un saka:
– Es apsēdos pie cita datora, pārnesiet uz turieni manu paroli.
– ?!?!? Kādēļ?
– Nu manējā tur neder.
– ievadiet savu lietotāja vārdu un paroli no vēcā datora, viss darbosies.Paiet minūtes 15:
– Neizdodas…
– Kādu vārdu un paroli jūs ievadījāt?
– Savu… (nosauc savu vārdu un paroli)
– ?!?!? TĀ IR NO VECĀ DATORA?
– Nē, tas ir mans vārds un jaunā parole.
– Es taču jums teicu, lai ievadiet lietotāja vārdu un paroli no vecā
datora!
– Es gribu, lai būtu tā kā rakstu un jaunu paroli.
– Labi.
Uztaisu jaunu lietotāju ar viņas jauno paroli.
– Nu, tikāt sistēmā?
– Kādā sistēmā?!? Man vispār vindovzā vēl neiegāja, raksta, ka kļūdaina
parole!
– Kādu paroli jūs ievadījāt?
– 19111976!
– Tak jūs prasījāt paroli ROMASHKA!
– Es jau pārdomāju.
– Es tūlīt pienāksu.
Aizeju pie samās, rakstu lietotāja vārdu un paroli. Ielogojos sistēmā.
Nospiezu akordu:
– Kādu paroli vēlaties?
– 19111976.
– Tiesām? Jūs kārtīgi izdomājāt?
– Jā, es sito tiesām neaizmirsīsu.
– Labi.
Paiet apmēram 40 minūtes:
– Man vindovz neielādējas, saka, ka nepareiza parole.
– Kādu paroli jūs ievadījāt?
– (kaut kāds burtu salikums).
– Es taču jums uzliku 19111976!
– Bet es to nomainīju, lai jūs nezinātu!
– Nu tad ko jūs man zvanat???
– Es aizmirsu jauno paroli……
– KO?????
– Es aizmirsu jauno paroli.
Uzlieku viņai paroli 123456 un atslēdzu iespēju pasai nomainīt.
– Jūsu parole būs 123456! Nomainīt nevarēs, varat pat nemēģināt!
– Paldies.
Vēl pēc apmēram 10 minūtēm:
– Man meili pazudusi un visi dokumenti!
– Un tie tur bija?
– JĀ! Protams! Vecajā datorā.
– Bet jūs tagad esat pie vecā datora?
– Nē, pie jaunā…
– Un kā tie meili un dokumenti varētu nokļūt jaunajā datorā?
– Automātiski vajadzētu! Es par to grāmatā lasīju!
– Kādā? “Dators tējkannām”?
– Īsti neatceros, it kā nē.
– Labi, pārnesīsu jūsu datus.
Pārkopēju profilu, pielaboju, pārbaudu:
– Visi meili vietā?
– Jā, it kā.
– Un dokumenti?
– Jā.
– Un darbavirsmas attēls?
– Jā, paldies.
– No manis vēl kaut ko vajadzēs?
– Nē, ja nu kas, es piezvanīsu.
– Labi.
Pēc apmēram 15 minūtēm:
– Man bija pastakastīte uz inbox.lv, bet tagad tās nav. Kā tur tikt?
– Inbox.lv izmantosanu vadība ir aizliegusi.
– Bet.. man tur… darba lietas!
– Rakstiet vadībai!
– Jūsu vai manai?
– Mums ir viena vadība!
– Bet kas?
– Tak vienalga, kaut direktoram vai nodaļas prieksniekam!
– Labi…
Zvana sefs:
– Uztaisi viņai pastakastīti, pieriebās jau…
– Labi.
Taisu viņai pastakstīti outgļukā.
– Adrese?
– (nosauc pastakastīti)
– Parole?
– Es neatceros… Vai tad jūs neziniet?
– !?!?! No kurienes? Es par jūsu personīgajām pastakastītēm neatbildu.
– Bet jūs esat sisadmins! Izdariet kaut ko!
– Griezieties pie inbox.lv administrācijas.
– Kāds tur telefona numurs?
– Nav ne jausmas.
– Jūs vispār kaut ko varat?
– Jā, aiznest sefam izdruku par pēdējām jūsu apmeklētajām lapām.
Nosarka kā biete: – Bet neviens neredzēja, kur es eju.
– Es visus brīdināju mēnesi atpakaļ, ka serveris glabā apmeklēto
lapu
vēsturi. Kurs
kur līdis. Jūs sanāksmē nebijāt?
– Biju… Tad jūs to paroli sameklēsiet?
– Nē.
Piecas minūtes, zvana sefs:
– Sameklē tai job…ai paroli.
– Es pamēģināsu, bet neapsolu.
– Izdomā kaut ko!
Sefs parasti ir labsirdīgs un atsaucīgs cilvēks, bet sitā vecene
novedusi
viņu līdz
baltkvēlei. Izvelku paroli no vecās sistēmas.
– VISS!? Tagad VISS?
– Jā, paldies. Bet jūs tiesām varat paskatīties, kur kurs ir līdis?
– Protams!
– Bet var izdarīt tā, lai neviens neredzētu, kur es eju?
– Var, bet tur vajag GTO un pamācību.
– Kas ir GTO?
– Gastronoms tur! O!
– Kāpēc O?
– Tas ir joks, nevar tā izdarīt.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka lietot internetu personīgām lietām pie mums AIZLIEGTS!
– Kurs par to atbild?
– Es!
– Skaidrs, tikai neziņojiet par mani direktoram.
– Es padomāsu.
– Paldies.
– Nav par ko.
Eju pie sefa, skatamies izdruku, visādi iepazīsanās portāli un cita
draza.
Ja
skatās pēc trafika, varētu padomāt, ka filmas pumpē.
– Viņa vispār strādā? – jautā sefs.
– Nez, varbūt arī strādā.
– Lapas nogriezt vari?
– Protams.
– Tikai tai durai nesaki, piesiesies pēc tam.
– Ok.
Aizveru visas XXX un iepazīsanās lapas.
– Man internets nestrādā, – atkal pazīstama balss.
– Viss vai tikai atsevisķas lapas?
– Viss.
– Kādu lapu mēģinājāt?
– ……….. vienalga kādu.
– Pamēģiniet atvērt www.delfi.lv, strādā?
– Jā.
– Tātad internets strādā, nosauciet konkrētu adresi, kura nestrādā.
– ……….. eeeessss ne-ne-neziiinu….. piemēram draugiem.lv.
– Ko raksta?
– Akses denaid.
– Un ko tas nozīmē? (sī par tekstu tulkotāju strādā)
– Pieeja liegta.
– Tas nozīmē, ka jums nav tiesību izmantot so resursu.
– Kāpēc?
– Lapas saturs saistīts ar iepazīsanos, čatiem un tamlīdzīgām lietām. Un
serveris nelaiz cauri.
– Pie kā man vērsties?
– Pie Proksī-servera.
– Bet kāds viņam numurs?
IT-departamenta puisi krita zem galdiem no smiekliem. Uzgriezu kaut kādu
numuru. Nodaļā klātesosie rēc. Sī trāpa uz recepsenu un prasa:
– Sveiki, es vēlos runāt ar Proksī-Serveri!
– …… Tas nav iespējams!
– Kāpēc? Viņa nav? Vai arī kļūdījos ar numuru?
– Nē, ir, taču baidos, ka atbildēt nevarēs…
– Nododiet viņam, lai atzvana man steidzami. – Sī atstāj savas
koordinātas
un nomet klausuli.
– Vēlāk atzvanīsot. vai arī pati vēlreiz piezvanīsu!
Vairāk tantuks mūsu nodaļā nav rādījies. Un sitā gandrīz katru dienu. Vēl
runā, ka sisadminiem haļavnais darbs…
P.S. Ņemts sen no kādas lapas kuru vais neatceros.